„Pašreizējām Saeimas atbildīgās komisijas un apakškomisiju diskusijām par grozījumiem Farmācijas likuma 36.panta redakcijā neseko konsekventi lēmumi. Sakārtotu nozari plāno pārvērst par šauras interešu grupas kontrolētu nodarbi, kas ir pret brīvu konkurenci un patērētāju interesēm. Deputāti pēc būtības neatrisina nozares sasāpējušās problēmas. Vēl vairāk – valsts augstākie likumdevēji un ierēdņi šķiet ir aizmirsuši, ka ikvienam tās izdotajam juridiskajam aktam jābūt tiesiskam, īpaši jautājumos, kas skar valsts garantētās konstitucionālās tiesības,” uzskata Latvijas Darba devēju konfederācijas (turpmāk - LDDK) ģenerāldirektore Elīna Egle.
Saeimā atkārtoti plānots atcelt balsojumu 2.lasījumā par Farmācijas likuma grozījumiem, jo atbildīgās komisijas un apakškomisijas deputātiem nav pārliecības par Saeimas vairākuma atbalstu atsevišķu farmaceitu lobijam. Tiek meklēti jauni un jauni iegansti jautājumu atlikt un neizvirzīt balsošanai. Deputāti neieklausās Veselības ministrijas, Ekonomikas ministrijas un Konkurences padomes viedoklī, kā arī ignorē lielāko uzņēmēju organizāciju – LDDK un LTRK viedokli.
„Nav skaidrs, kādu apsvērumu vai cilvēku vadīti Saeimas un nozares atbildīgās komitejas pārstāvošie deputāti kārtējo reizi vēlas pieņemt juridiski pretrunīgu lēmumu, nedomājot par konsekvencēm, kuras tas radīs. Mēģinājums legalizēt Farmācijas likumā paredzēto normu, ka aptieka drīkst piederēt tikai farmaceitam, ir pieskaņota šauras profesionālas grupas interesēm, kā sekundāras atstājot patērētāju, nozares attīstības un esošo un potenciālo investoru intereses. Turklāt, akla pakļaušanās atsevišķu lobija grupu interesēm šajā gadījumā kārtējo reizi var novest valsti kā atbildētāju uz apsūdzēto sola,” ir pārliecināta E.Egle.
Atsevišķu farmaceitu pārstāvji baida deputātus ar Satversmi un tiesiskās paļāvības principu, ignorējot faktu, ka lēmumu par labu nozares attīstībai izdarījuši paši farmaceiti, nododot aptieku vadību profesionālu uzņēmēju vadībā, saņemot par to pienācīgu atlīdzību un paverot ceļu investīcijām, kas padarījušas farmaceitisko aprūpi Latvijā pieejamu iedzīvotājiem un spraigas konkurences rezultātā samazinot cenas un paaugstinot kvalitāti. 10 gadu laikā pārmaiņas sniedza iespēju farmaceitiem profesionāli nodarboties ar savu darbu un sniegt kvalitatīvu pakalpojumu aptieku apmeklētājiem.
Satversme aizstāv ikviena indivīda tiesības, kas brīvā tirgus ekonomikā ir jārespektē. Satversmes 105.pants nosaka, ka „ ..ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm” , savukārt 106.pants - ka “..ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai.” “Tā kā tās ir Satversmē noteiktās pamattiesības, likumdevējam jābūt ļoti stipriem argumentiem, lai, faktiski ar ekspropriācijai līdzvērtīgu darbību, atņemtu īpašumtiesības nefarmaceitiem, un liegtu viņiem būt uzņēmējiem (īpašniekiem) farmācijas sektorā,” skaidro E.Egle.
“Dažkārt ir vērts paraudzīties apkārt, lai saprastu, kā rīkojušās citas valstis, kas saskārušās ar līdzīgu problēmu. Lietuvas Konstitucionālā tiesa jau 2002.gadā skatīja jautājumu, kas skar personu un kapitāla brīvības aspektu no vienas puses un sabiedrības intereses iegūt kvalitatīvu veselības aprūpi no otras puses. Tās atzinumā norādīts, ka ir jāpieļauj īpašumtiesības jebkuram uzņēmējam, bet ar noteikumu, ka aptiekas vadītājam ir jābūt farmaceitam - atbildīgam par farmaceitisko jomu, ar savu sertifikātu un labo slavu,” paskaidro E.Egle, piebilstot, ka jautājumos par īpašumtiesību atņemšanu, personas ar valsti pasaulē tiesājas ļoti bieži, sākot jau no starpkaru perioda pēc 1.pasaules kara. „Vai tiešām milzīgai kompensācijai no valsts budžeta ir jābūt kā skolas maksai par nespēju pieņemt valsts un sabiedrības interesēm atbilstošu, tiesisku lēmumu,” jautā E.Egle.
