Mēs varam runāt nevis par ekonomikas pārkaršanu, bet par atkopšanos

2018. gada 16.augustā

Parādīt saistītās lietas

Gan aizvadītais, gan jaunais gads tiks pavadīts darbaspēka zīmē, intervijā ziņu aģentūrai LETA atzīst Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore Līga Meņģelsone. Labu speciālistu trūkst teju visās nozarēs un teju visās profesijās. Taču LDDK pagaidām neatbalsta vairāku uzņēmumu pausto, ka Latvijai būtu jāatver darba tirgus – vismaz ne stihiski. Arī darbaspēka trūkuma radīto darba algu kāpumu LDDK ar ekonomikas pārkaršanas draudiem nesaista.

Kāds LDDK ir bijis 2017.gads?

Darbīgs. Daudz punu un mācību ir devušas pārrunas par nodokļu reformu. Tas parādīja, ka sociālie partneri ir spējīgi ne tikai sarunāties, bet arī pieņemt lēmumus. Jā, partneriem ik pa laikam bija vilšanās, bet tika atrasti kompromisi un mēs gājām uz priekšu. Es arī joprojām varu teikt, ka mēs neesam laimīgi par diviem nodokļu reformas aspektiem – ar nodokļu progresivitāti un to, ka nācās pielikt vienu procentpunktu valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Tajā pašā laikā tas bija mūsu kopīgais lēmums, jo citādāk šajā situācijā rīkoties nevarēja. Es domāju, ka zināmā mērā tā ir sociālo partneru brieduma pazīme, jo tā ir apziņa, ka tas ir labākais risinājums konkrētajā situācijā, pat ja visas konfektes tu nevari dabūt.

Kā nodokļu reformas ietekmē no 2018.gada varētu mainīties uzņēmējdarbības vide?

Lielajiem lēmumiem noteikti būs inerce, un kādu pusgadu mēs visdrīzāk vēl neko nejutīsim. Turklāt, ja visas nodevas, kuras būs jāmaksā, nespiedīs uzņēmumus pārkārtot savas bilances, uzlabot darbību, tas būs negatīvi.

Vienlaikus visas asociācijas, kuras piedalījās nodokļu reformas apspriešanā, labi saprata, ka izmaiņām ir jābūt. Piemēram, dabas resursu nodoklis. Nevienai asociācijai nebija ilūziju, ka šis nodoklis paliks vecajā līmenī. Vienīgais – nodokļa izmaiņu procesam ir jābūt saskaņotam ar nozaru uzņēmējiem. Galu galā uzņēmēji ir šī nodokļa maksātāji, un viņiem šī situācija ir jāakceptē.

Ļoti neapmierināti gan palika alus ražotāji par akcīzes celšanu, un to var saprast. Vienīgais mierinājums ir, ka akcīze alum joprojām ir zemāka nekā Igaunijā.

Kāda ietekme ir sagaidāma tam, ka reinvestētā peļņa netiks aplikta ar uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN)?

Mēs gribam sagaidīt pozitīvu iespaidu uz uzņēmumu bilancēm, peļņas un likviditātes rādītājiem un pašu kapitālu, līdz ar to arī uz uzņēmumu kredītspēju. Šajā ziņā UIN ir divas puses – viena ir saistīta ar to, ka peļņa, kura tiek atstāta uzņēmumā, netiek aplikta ar nodokli, otra ar UIN avansa maksājumiem. Lielie uzņēmumi šos UIN avansa maksājumus neizjūt tik ļoti, bet mazajiem un vidējiem uzņēmumiem tā bija sava veida sistēmiska novājināšana. Kaut gan abas manis pieminētās lietas attiecas uz naudas plūsmu, es ceru, ka notiks arī domāšanas maiņa un uzņēmēji sapratīs, ka nav nekādas jēgas slēpt peļņu. Tieši otrādi – jo lielāku peļņu tu uzrādīsi, jo bankas būs labvēlīgākas un piedāvās izdevīgākus kreditēšanas nosacījumus.

Uzņēmumiem paliks vairāk naudas un labāk varēs plānot, kā to ieguldīt. Savukārt īpašnieku jautājums būs, kādu uzņēmuma attīstības scenāriju izvēlēties – sadalīt peļņu dividendēs vai nē.

Turklāt no visām sarunām ar Igaunijas politikas veidotājiem un uzņēmēju organizācijām izriet, ka pēc tam, kad tika pieņemts lēmums par reinvestētās peļņas neaplikšanu ar nodokli, Igaunijas uzņēmumu kapitāla pietiekamība un attīstība pieauga ļoti būtiski. Viņi vienbalsīgi atzīst, ka tas bija ļoti svarīgs lēmums. Lai gan, kad mēs visi iestājāmies Eiropas Savienībā (ES), visu rangu Eiropas amatpersonas igauņiem bakstīja acīs, ka tā ir ļoti nelāga rīcība. Savukārt igauņi mācēja šo lēmumu pamatot.

Es gribu uzsvērt, ka nodokļu sistēma ir motivācijas sistēma. Tā var tevi uz kaut ko motivēt vai arī nemotivēt. Igaunijas piemērā tas parādās spilgti, jo viņus motivēja stiprināt uzņēmumus un viņi to arī darīja.

Tas nozīmē, ka, neraugoties uz iebildēm, kopumā nodokļu reformu jūs vērtējat pozitīvi?

Protams. Bija divas reizes, kad šis reformas pieņemšanas process varēja pamatīgi iestrēgt un mēs nekur tālāk par runāšanu netiktu. Tādēļ es esmu ļoti gandarīta par Nacionālās trīspusējās padomes Nodokļu un budžeta apakšpadomes darbu. Mēs jau krīzes brīžos varējām arī krist gar zemi un paziņot: “Ja mums nedod konfektes, tad mēs ar jums nespēlējamies!” Taču visi saprata, ka galvenais ir lielu un labu pārmaiņu panākšana.

Piemēram, viena procentpunkta pielikšana valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām no mūsu puses bija ļoti smags lēmums. Taču, ja tu saproti, ka Stradiņa slimnīcā trūkst 100 māsu, ka nenotiek operācijas, ka turpinās mediķu aizbraukšana, tad tā jau vairs nav problemātiska situācija. Tā ir krīze. Tad cik drošā vidē mēs dzīvojam, ja šī krīze netiek risināta? Mums bija vienkārši jāatzīst, ka medicīnas nozare 15 gadus ir sistemātiski nobadināta. Jā, ir arī problēmas ar efektivitāti un reformas nav līdz galam paveiktas. Taču, ja problēmas ir valsts galvenajām slimnīcām, tad jautājums ir, kur tālāk? Ja finansējums ir nepietiekams, tad tu vari reformēties, cik vien gribi, rezultāta nebūs. Risinājums ir tikai jaunas naudas parādīšanās šajā sistēmā.

Kas vēl, pēc LDDK domām, 2017.gadā bija galvenie problēmjautājumi?

Vēl viena svarīga tēma ir elektroenerģijas obligātā iepirkuma komponente (OIK). Rodas sajūta, ka mūsu eksportējošajām nozarēm ir norauta rokas bremze. Tiem, kas stāv, viss ir kārtībā. Bet tiem, kuri brauc un vēlas aizbraukt pēc iespējas tālāk, proti, saražot pēc iespējas vairāk un eksportēt pēc iespējas vairāk, ir ļoti grūti, jo viņiem ar OIK ir norauta rokas bremze.

Pirmkārt gribētos, lai tā atklāti tiek atzīta par problēmu. Otrais – vienojamies par skaitļiem, lai mēs vispār saprastu, kur mēs esam, un nemānītu paši sevi. Ir jau ļoti viegli izveidot pasaku par zaļu atjaunojamās enerģijas valsti. Taču šī skaistā ideja tiek degradēta un eksportspējīgās nozares nonāk pie zaudētām iespējām.

Tikko mēs IKP esam sasnieguši pirmskrīzes līmeni. Bet tas mums ir prasījis desmit gadus! Lietuviešiem tas prasīja sešus un igauņiem, ja nemaldos, astoņus gadus. Tas nozīmē, ka mūsu kaimiņvalstīs ir bijis kāds faktoru kopums, kurš viņiem ir ļāvis mobilizēties ātrāk. Savukārt mums tas ir gājis smagnējāk un grūtāk. Viena no atbildēm ir OIK.

Tādēļ mēs bijām ļoti uztraukti, kad parādījās ziņas, ka ir idejas par kaut kādu OIK-2, par vēl kaut kādām subsīdijām. Ir ļoti labi, ja mēs domājam par atjaunojamo enerģiju, taču tam ir jābūt normālam biznesa pamatojumam. Taču, ja viss modelis ir veidots pēc principa “Ir subsīdija, ir bizness, nav subsīdijas, nav biznesa”, tad rodas daudz jautājumu. Tad nav nekāds brīnums, ja lielie ražojošie uzņēmumi sāk teikt, ka arī viņi var izslēgt savas ražotnes un pārcelties citur. Mēs jau redzējām, kāda ietekme var būt tādiem uzņēmumiem kā “Liepājas metalurgs”. Ar to jokoties nedrīkst.

Vai cerības vieš Ekonomikas ministrijas pievēršanās OIK problēmām?

Jā, tas vieš cerības. Un tas ir rezultāts neatlaidīgam kopdarbam un jautājumu uzdošanai. Taču tas ir labākais no sliktākajiem risinājumiem. Tas nerisina problēmas, kuras ir saknē. Taču ir jārēķinās ar to, ko šobrīd var izdarīt un ko nevar.

Mēs arī rosinājām izveidot īpašu premjera darba grupu, kura strādātu ar šo problēmu un iesaistītu arī nozaru pārstāvjus un ražotājus, uz kuriem tas vēlāk attieksies. Premjers par to bija pozitīvi noskaņots. Tas viss ir saistīts arī ar globāliem jautājumiem par valsts energobilanci un to, vai mēs esam izvēlējušies pareizo rīcības taktiku. Tāpat ir svarīgi saprast, vai mums pietiek tagadējās energojaudas. Ja mums pietiek jaudas, tad ir viens scenārijs, ja nē, tad ir jautājums, ko darīt. Vēl viens svarīgs aspekts ir energodrošība, tādēļ ir pieņemti ļoti pareizi lēmumi attiecībā uz starpsavienojumiem ar Igauniju un Lietuvu. Tas ir virziens, kurā domāt, investēt un novērst visus šķēršļus, ja kaut kas nenotiek. Trešais jautājums ir, vai TEC-2 strādā ar pilnu jaudu? Visi šie jautājumi ir atklāti un godīgi jāizrunā.

Arvien vairāk darba devēju sāk runāt par trūkstošo darbaspēku. Piemēram, pārtikas uzņēmumi ir pauduši, ka risinājums būtu viesstrādnieku ievešana. Kāda būtu vislabākā rīcība?

Gan 2017., gan 2018.gads viennozīmīgi paies darbaspēka zīmē. Ja līdz šim lielākās bažas bija par lielo bezdarbu, tad tagad mēs par to praktiski vairs nerunājam. Rīgā bezdarba rādītājs jau ir zem dabiskā līmeņa, bet reģionos savukārt ir jārunā par strukturālo bezdarbu.

Diemžēl viens no secinājumiem ir, ka vairākās nozarēs darbaspēks tiek “pieturēts” bez atbilstošas produktivitātes. Turklāt bieži vien to pavada dažādi negatīvi aspekti – minimālā alga komplektā ar “aploksni” utt. Viennozīmīgi ir skaidrs, ka tur nebūs nekādas attīstības. Taču tajā pašā laikā blakus ir nozares, kuras saka: “Atbrīvojiet šos cilvēkus, mēs viņus pārkvalificēsim, iedosim jaunas zināšanas, jo mums viņi ir ļoti vajadzīgi.” Protams, lai šie tiltiņi izveidotos, ir nepieciešami ļoti daudzi saslēdzējmomenti.

Piemēram, cilvēks ir metinātājs, bet uzņēmums meklē metināšanas iekārtas vadītāju. Tur jau vajag citas zināšanas. Taču šodien neviens uzņēmums vairs neatļaujas kādu tādēļ atraidīt. Visi pieliek pūles, lai šo pašu cilvēku apmācītu. Spēkus kopā liek gan Nodarbinātības valsts aģentūra, gan Izglītības un zinātnes ministrija ar mūžizglītības programmām. Tur ir ļoti daudz iespēju. Ir uzsāktas arī darba vidē balstītās mācības profesionālajās izglītības iestādēs. Tā ir Vācijas un Austrijas sistēma, kas paredz, ka jaunietis pusi mācību laika pavada skolā, pusi – pie darba devēja. Tas ir ideāls veids, jo jaunietim uzreiz ir skaidrs, kur viņš potenciāli strādās. Pēdējās desmitgadēs profesionālajā izglītībā tā konsekventi trūka. Jaunieši apguva teorētiskas zināšanas ar dažām praksēm, bet tas viss nebija sajūgts kopā ar reālo darba vidi. Tas ir arī ļoti svarīgi, lai darbaspēks atbilstu darba tirgus prasībām. Viena lieta ir darbaspēka kvantitāte, bet tam nav nozīmes, ja nav kvalitatīvās atbilstības.

Tādēļ viens stāsts ir par jauniešiem, bet otrā galā atrodas cilvēki pirmspensijas vecumā. Arī šai darbinieku grupai tiek pievērsta liela uzmanība, un darba devējiem ir iespēja pieteikties dažādām programmām. Tas viss nozīmē tikai to, ka vēlreiz un vēlreiz kvalitatīvi ir jādomā par to resursu, kas mums jau ir. Tikai pēc tam, kad mēs esam sapratuši, kas notiek dažādās vecuma grupās, dažādos reģionos, mēs varam teikt, ka darbaspēka joprojām nepietiek. Turklāt tas, kā nepietiek, visbiežāk ir augstākās raudzes speciālistu sektorā.

Būsim godīgi, Latvijā līdz šim daudzi uzņēmumi ir eksistējuši uz lēta darbaspēka rēķina. Ja mēs pieņemam, ka daudzos darbos un procesos tikai loģiski būtu ieviest automatizāciju un robotu darbu, bet tur līdz šim nodarbinātos var pārkvalificēt, vai mums joprojām būtu nepieciešama darbaspēka ievešana? Jeb pašlaik gluži vienkārši bļauj tie, kuri ir ieraduši cilvēkus nodarbināt par minimālo algu un ir ļoti pārsteigti, ka neviens tāpēc pie viņiem vairs nevēlas strādāt?

Pašlaik vidējā alga Latvijā ir virs 600 eiro un Rīgā virs 700 eiro. Ir nozares, kurās vidējais atalgojums gada laikā ir pieaudzis pat par 10%. Protams, ka tas spiež uzņēmējus ļoti nopietni pārdomāt katru procesu, vai tur nav kādu lieku kustību. Es gribu domāt, ka liela daļa visur, kur vien varēja ieviest tehnoloģijas, to ir izdarījusi. Protams, ka ar minimālajām algām mēs nekādu labklājības valsti uzcelt nevaram. Tas ir pilnīgi skaidrs. Nemaz nerunāsim par to ne visai labo slavu, kura tam nāk līdzi.

Taču šajā procesā arī ir kļuvis pilnīgi skaidrs, ka uzņēmums vai nozare viena pati modernizēties īsti nevar. Tas jau ir lielākas plānošanas jautājums, kad valsts līmenī tiek domāts, kā attīstās starpnozares un tā saucamās ražošanas ķēdes. Piemēram, ir jau labi, ka mēs izmantojam savu zemes resursu un eksportējam graudus. Bet mūsdienās to pašu graudu ir iespējams sadalīt daudzās frakcijās un ražot produktus ar augstu pievienoto vērtību. Taču vieni paši uzņēmumi to izdarīt nevar. Ir nepieciešami nākamie ķēdes posmi. Tas prasa plānošanu, un tā mums pietrūkst. Var jau vienkārši pateikt – nav labi, ka jūs izvedat kokmateriālus vai graudus, kam ir zema pievienotā vērtība! Bet kas tad ir tie nākamie posmi? Graudu ražotājs vai mežizstrādes uzņēmums viens pats jau nevar radīt fabrikas, kuras to visu var pārstrādāt tālāk. Tie paši igauņi daudz nopietnāk ir domājuši par šādu ražošanas ciklu izveidi.

Savukārt, ja atgriežamies pie darbaspēka un automatizācijas, tad, domāju, mums nevajadzēs gaidīt pat desmit gadus, kad pāris profesiju jau sāks dabiski izzust. Praktiski visiem darbiem, kuriem ir raksturīgas automātiskas darbības, kuras atkārtojas, var radīt tehnoloģisku matricu. Šīs profesijas pazudīs. Taču ļoti liels pieprasījums būs pēc tiem speciālistiem, kuri šādas matricas spēs izveidot. Tādēļ mums arvien vairāk būs jāpāriet no termina darbaspēks uz terminu cilvēkkapitāls. Spēka pielietošana ies mazumā, bet kapitāls kļūs arvien nozīmīgāks. Tās ir iespējas. Bet izglītības sistēmai gan nāksies piepūst vaigus.

Turklāt mūsu cilvēki ir ļoti augstos amatos daudz kur pasaulē. Viņiem vienkārši ir jārada ticība, ka Latvija arī ir vieta attīstībai, ka valdība sadzird savus cilvēkus, situācija netiek raustīta, bet problēmas tiek risinātas. Tas ir mūsu resurss. Bet šiem cilvēkiem ir jānotic, ka ir vērts atgriezties.

Tad LDDK nepieder pie tās nometnes, kura iestājas par masveidīgu viesstrādnieku ievešanu?

Stihiski – nekādā gadījumā. Mēs, piemēram, ļoti strādājām pie šī 303 profesiju saraksta. Katras profesijas iekļaušana šajā sarakstā bija pamatota ar aprēķiniem, un nekas nejaušs tur neiekļuva.

Kāds darba devējiem solās būt 2018.gads?

Domāju, ka gads būs pozitīvā gaisotnē. Pirmkārt, šis ir straujas izaugsmes laiks gan iekšēji Latvijas ekonomikā, gan pozitīvas ziņas ir ārējos tirgos. Otrkārt, arī ES fondu finansējums jau nāk iekšā tautsaimniecībā. Tādēļ valsts institūcijām savukārt ir jābūt pareizajā laikā un vietā un jānodrošina, lai šis process notiktu bez šķēršļiem. Diemžēl, bet mūsu institūcijas ir ļoti naskas šķēršļu likšanā. Kā trešo lietu gribētos minēt valsts un pašvaldību iepirkumus, par kuriem pozitīvus vārdus teikt ir grūti, jo tur joprojām ir ļoti daudz problēmu. Tikai visi šie priekšnosacījumi kopā dos pozitīvu izaugsmi jaunajā gadā.

Savukārt pie negatīvā ir jāmin, ka joprojām var turpināties situācija, ka cilvēkkapitāls nespēj atrast savu īsto uzņēmumu un vairākas nozares un arī valsts sektors nespēj “atdot” darbiniekus tiem uzņēmumiem, kuriem tie vairāk ir vajadzīgi. Mēs joprojām novērojam, ka valsts iestādes tik palēnām turpina uzpūst savu štatu. Turklāt ministrijas pārsvarā gadījumu ir ļoti kompaktas, bet visas struktūras “ap un par” jau ir cits stāsts.

Tādēļ attiecībā uz valsts pārvaldi priecē, ka Valsts kancelejas vadītājs Jānis Citskovskis ir uzņēmis skaidru kursu un ir pārliecība, ka viņš savu plānu arī realizēs. Ir jābūt mazai, efektīvai un labi apmaksātai valsts pārvaldei, kura mums visiem sniedz labus pakalpojumus. Ja visas valsts un pašvaldības institūcijas par savu mērķi izvirza pakalpojuma sniegšanu cilvēkam, tad tajā brīdī viss kļūst skaidrs un daudzās nevienam nevajadzīgās stratēģijas var izmest miskastē, jo tad ir skaidrs, kam tu strādā.

Vēl viens jaunā gada vadmotīvs, ko es esmu vismaz vārdiski saklausījusi no atbildīgajām amatpersonām, ir digitalizācija. Ja procesi tiek digitalizēti un tas notiek ar svaigu skatījumu, tad atbrīvojas gan laiks, gan darba rokas. Ziepes sākas tad, ja tu digitalizē procedūras, kuras ir bezjēdzīgas. Digitalizācija ir jāizmanto citādāk. Diemžēl, bet līdz šim daudzi digitalizācijas projekti ir izgāzušies tādēļ, ka tie tika uzsākti, nedomājot no lietotāja viedokļa, bet gan vienkārši automātiski pārceļot visas procedūras, lai gan daudzas no tām ir pelnījušas, lai tās apstrādā ar taustiņu “Delete” (izdzēst). Digitalizācija jaunajā gadā būs ļoti svarīga, tikai – Dod Dievs! – to izdarīt pareizi.

2017.gadā bija vērojams gan IKP kāpums, gan vēl lielāks vidējās darba algas kāpums, un ir eksperti, kuri tādēļ pat sāka runāt par ekonomikas pārkaršanas draudiem. Vai jums ir prognozes par nākamo gadu?

Ja mēs skatāmies uz atsevišķiem tautsaimniecības sektoriem, tad čempioni ir būvniecība, apstrādes rūpniecība, tirdzniecība. Protams, ka katram sektoram ir cits dzinējspēks. Tomēr kā kopējās lietas varam minēt gan ES fondu pieejamību, gan iekšējā patēriņa kāpumu. Ja atceramies vēl par nodokļu reformu, tad visi šie faktori kopā jaunajā gadā radīs lielāku neto summu gandrīz katras mājsaimniecības maciņā. Līdz ar to tiks veicināts patēriņš.

Taču, ja atgriežamies pie ekonomikas pārkaršanas, tad mēs šādas pazīmes identificēt nevaram. Tieši otrādi – mēs varam runāt nevis par pārkaršanu, bet par atkopšanos. Jā, mēs redzam, ir pakalpojumi, pēc kuriem veidojas rindas. Taču tirgus ietekmē tie pārkārtosies, un tādēļ galvenais ir, lai netiek traucēti normāli tirgus mehānismi. Valstij šajā brīdī ir jābūt gudrai partnerei, kura domā no pakalpojumu saņēmēja viedokļa, nevis no uzrauga viedokļa.

Domāju, ka jaunajā gadā tautsaimniecības sektoros novērtēs arī jauno Darba likumu, kurš paredz sava veida nozaru pašnoteikšanos. Ikvienas nozares uzņēmumi var sanākt kopā un noteikt, ka minimālā alga šajā nozarē ir šāda, un no “de facto” to pasludināt arī “de iure”. Doma ir, ka nozares darba devēju un darba ņēmēju puse sanāk kopā un noslēdz ģenerālvienošanos vai nozares koplīgumu par galvenajiem nosacījumiem. Ja šāda vienošanās tiek panākta, tad tas kļūst par nozares darba likumu. Tad valstij arī zūd jēga noteikt minimālo algu, jo to regulē pašas nozares. Zūd jēga kontrolēt un kādu ķert, jo tad to dara pati nozare. Tās uzņēmēji ļoti labi zina, kuri no uzņēmumiem “spēlē ēnas pusē” un kuri ir godīgi. Līdz ar to es prognozēju, ka vajadzētu sākties arī nozaru attīrīšanās procesam. Tas nozīmē, ka atkopjas ne tikai ekonomika, bet arī mūsu savstarpējās attiecības.

Vienlaikus jaunajā gadā ir bīstamība sabojāt visas labās lietas, un to rada vēlēšanu tuvums.

Jau jūtat vēlēšanu tuvumu?

Jā, un par to ir žēl. Vēlēšanas ir normāls sabiedrības dzīves process un bez tā nevar iztikt. Bēdīgi ir tad, ja ar blefu un puspatiesībām šajā laikā daudzas lietas tiek sabojātas. Kamēr sabiedrība kritiski nedomās līdzi, dažādās spekulācijās iekrist ir ļoti viegli. Tādēļ šis laiks ir ar godu jāpārdzīvo un jāmēģina iegūt labākais iespējamais rezultāts.

Avots: LETA