Tos, kuri runā un vienojas par koplīgumiem, nevar pielīdzināt tiem, kuri to nedara

2019. gada 08.decembrī

Parādīt saistītās lietas

Saeima marta beigās pieņēma grozījumus Darba likumā, kas paredz iespēju par virsstundu darbu maksāt 50%, ja tiek slēgta ģenerālvienošanās nozarē par atalgojumu. Vienlaikus izskanējuši viedokļi, ka šie grozījumi var neatbilst Satversmei, jo tādējādi nozares, kuras slēgušas koplīgumu, nonāk izdevīgākā pozīcijā nekā tās, kur darba devēji un darba ņēmēji par koplīgumu nav vienojušies. Tagad lēmums par grozījumu izsludināšanu jāpieņem Valsts prezidentam. Latvijas darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektores vietniece politikas plānošanas un administratīvajos jautājumos Ilona Kiukucāne intervijā aģentūrai LETA stāsta, kādēļ pēc darba devēju domām grozījumi Satversmei atbilst. Proti, visās nozarēs ir iespējas sākt sarunas un slēgt koplīgumus. Ja kāds to nedara, tad tas nevar būt ierobežojums tām nozarēm, kur šādas sarunas notiek.

Kādēļ darba devējiem ir tik svarīgi, lai koplīgumu gadījumā virsstundu apmaksa būtu zemāka?

Darba devējiem būtu svarīgi virsstundu apmaksas likmi vispār pazemināt un mēs par to esam runājuši daudz. LDDK jau kopš 2014.gada ir aicinājusi Saeimu, Ministru kabinetu un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību veikt reformas virsstundu apmaksas apmērā attiecībā uz visiem strādājošiem, nosakot to mazāku. Pašreizējā piemaksa 100% apmērā ierobežo darba devēju konkurētspēju Baltijas reģionā, jo pārējās Baltijas valstīs virsstundu apmaksas apmērs vidēji ir 50%. Tāpat, tas ir pārāk liels finansiālais slogs darba devējiem, kas diemžēl noved pie precedentiem, kad virsstundas netiek uzskaitītas un apmaksātas vispār.

Grozījums Darba likuma 68.pantā par virsstundu apmaksas kārtību ir tapis ilgstošās darba devēju organizāciju, arodbiedrību un valdības diskusijās, kuru rezultātā puses ir spējušas vienoties par visiem pieņemamu risinājumu, kas attiektos uz jebkuru nozari, kura būtu tiktāl sociāli atbildīga, lai noslēgtu brīvprātīgu darba devēju un darba ņēmēju vienošanos – nozares koplīgumu.

Arī starptautiskā prakse paredz, ka par nodarbinātību, par darba apmaksu, tostarp par minimālo algu, par bonusiem, par citiem jautājumiem vienojas darba devēji un darba ņēmēji. Arī mēs Latvijā šo principu nu jau 25 gadus mēģinām iedzīvināt. Mums ir spēkā arī sadarbības līgums par Latvijas konkurētspējas veicināšanu un starptautisko normu ieviešanu. Līdz ar to mums ir sadarbība ar arodbiedrībām, bet šis faktiski ir pirmais gads, kad vienas nozares – būvniecības – ietvaros ir sākušās sarunas par saistošu algas līmeņa noteikšanu. Un arī citas nozares uz to skatās. Taču, lai visi vienas nozares darba devēji spētu vienoties par kopīgu algas celšanu, ir vajadzīga arī kāda pretimnākšana no valsts puses. Virsstundu apmaksa šajā gadījumā tāda ir. Neviens jau nav apmierināts ar lielo ēnu ekonomikas daļu šajā nozarē un negodīgo konkurenci.

Tomēr, ja atgriežamies pie arodbiedrību iebildumiem, tad taisnība ir arī par to, ka virsstundu darbs ir izņēmums, nevis norma. Tādēļ darba devējiem, ja kaut kas nav paveicams, drīzāk ir jādomā par procesu sakārtošanu vai jaunu darbinieku pieņemšanu, nevis regulāri jāizlīdzas ar darba virsstundām.

Jā, virsstunda nav norma arī no darba devēja puses skatoties, jo par to ir jāmaksā vairāk. Bet arī darba ņēmēji virsstundas nevar uzskatīt par sava veida darba algas palielinājumu.

Tomēr te ir jāsaprot, ka Darba likuma regulējums visiem ir vienāds, bet situācijas dažādās nozarēs mēdz būt ļoti atšķirīgas. Ir nozares, kurās ir izteikta sezonalitāte. Ir nozares, kur ļoti daudz ir atkarīgs no piegādātājiem un piegāžu grafika, bet citā laikā ir dīkstāves.

Turklāt tieši uzņēmumi, kuri ir progresīvākie un daudz ko jau ir sakārtojuši, ir tie, kuri virza šo koplīguma ideju. Jo viņi zina, ka vidē, kurā ir vienādi nosacījumi visiem, strādāt ir vieglāk. Turklāt 100% virsstundu apmaksa arī nav gluži normāla, jo uzņēmēji to vienkārši nevar samaksāt. Tas ir daudz dārgāk, ja salīdzinām mūs ar Lietuvu un Igauniju, citām valstīm, jo 100% apmaksas tur nav. Es teiktu, ka tā ir palieka no padomju laika darba likumdošanas. Mūsu Darba likums šajā ziņā ir ļoti konservatīvs, ja mēs salīdzinām ar Rietumeiropas darba likumiem vai darba kodeksiem. Tāpat darbinieks var atteikties no virsstundu darba veikšanas un virsstundas darbam nav obligāta rakstura, tas tiek veikts pēc abu pušu vienošanās.

Daudzi speciālisti arī norāda uz to, ka Latvijā, salīdzinot ar Rietumeiropu, ļoti maz tiek izmantots nepilna laika darbs, kurš ir piemērots studentiem, jaunajām māmiņām un ļauj risināt daudzas situācijas, nestrādājot virsstundas. Kādēļ Latvijas darba devēji to izmanto tik maz?

Es domāju, ka te pie vainas ir regulējums, kurš nosaka, piemēram, ja jaunā māmiņa bērna kopšanas atvaļinājuma laikā strādā, tad zaudē pabalstu. Mums ir iespēja vai nu saņemt pabalstu, vai nu strādāt. Taču atalgojuma līmenis ļoti daudziem darbiem nav tik augsts, lai ar nepilna laika darba algu varētu izdzīvot.

Ir arī citi aspekti. Mēs esam pieraduši, ka normālais darba laiks ir 40 stundas nedēļā. No tā tiek rēķināts arī viss pārējais. Piemēram, Beļģijā valsts apmaksātais bērna kopšanas atvaļinājums ir ļoti īss, bet, mātei atgriežoties darbā, uzreiz tiek piedāvāts īsāks nedēļas darba laiks. Neviens pat neuzdrošinās piedāvāt 40 stundu darba nedēļu. Tas ir veidojies vēsturiski, bet mēs vēsturisko pieredzi esam paņēmuši no padomju laikiem, kur viss balstās 40 stundu darba nedēļā. Kad parunājam kaut vai ar mūsu tautiešiem, kuri ir pastrādājuši citās valstīs, tad viņu pieredze ir pilnīgi citādāka. Piemēram, Īrijā viss algas aprēķins balstās stundas izmaksās. Arī likums nosaka nevis mēneša minimālo algu, bet minimālo stundas likmi. Līdz ar to tava alga veidojas no tā, cik daudz stundas tu strādā. Pie mums savukārt, ja darbinieks tiek pieņemts pilnas slodzes darbā, tad ir jānodrošina 40 stundu darbs un dīkstāves gadījumā tā ir jāapmaksā. Mums no uzņēmējiem pašlaik nāk ļoti daudz priekšlikumu par to, ka Darba likuma normas ir jāmaina un tas ir jāpadara elastīgāks, mūsdienīgāks.

Viena no nepieciešamajām izmaiņām Darba likumā būtu noteikt nepilnu summēto darba laiku, kas šobrīd ir aizliegts ar judikatūru. Virknei darba devējiem objektīvi nav iespējams noteikt, cik stundas darbinieks tiks nodarbināts – tā ir lauksaimniecībā, loģistikā, būvniecībā, viesmīlībā u.c. Darba likums jāpapildina ar normu par nepilnu summēto darba laiku, kas atļautu darbinieku nodarbināt, ņemot vērā nepieciešamību, saglabājot minimālās garantijas.

Taču Darba likuma izmaiņas būs iespējamas tikai pēc vienošanās ar arodbiedrībām. Tādēļ ir žēl, ka daudzi deputāti to neapzinās un nesaprot. Izmaiņas Darba likumā ir iespējamas tikai pēc saskaņošanas Nacionālajā trīspusējā sadarbības padomē, ir jāpanāk vienošanās starp darba ņēmējiem un darba devējiem. Taču ir deputāti, kuriem šķiet, ka viņi vienkārši varēs uzrakstīt kādu priekšlikumu un grozīt Darba likumu. Tas vienkārši parāda deputātu neizpratni par šiem procesiem un šobrīd mēs to redzam ļoti izteikti. Ir lietas, kuras arī jaunajiem deputātiem tomēr būs jāapgūst.

Ģenerālvienošanās pašlaik ir būvniecības nozarē. Vai ir vēsmas, ka arī citās nozarēs virzās uz koplīgumu pusi?

Būvniecībā ģenerālvienošanās ir parakstīta un ir savākts pietiekami liels uzņēmumu skaits, kuri tai ir pievienojušies. Taču tā tiks izsludināta un stāsies spēkā tikai pēc tam, kad spēkā stāsies spēkā grozījumi Darba likumā.

Arī citās nozarēs domā par ģenerālvienošanos. Turklāt ne tikai virsstundu apmaksa, bet arī citi nosacījumi koplīgumā var būt atšķirīgi no individuālajiem darba līgumiem. Darba likumā ir spēkā nosacījums, ka uzņēmumos, kuros ir slēgts koplīgums, summētais darba laiks var būt garāks nekā individuālajā darba līgumā. Tas ļauj izlīdzināt sezonalitātes ietekmi daudzās nozarēs. Ja tagad vēl ir nosacījums par virsstundu apmaksu, tad tas būs izdevīgi daudzās nozarēs.

Piemēram, viesmīlības nozare ar Finanšu ministriju ir parakstījusi vienošanos, kurā nozare apņemas veicināt iziešanu no ēnu ekonomikas, algu legalizēšanu un godīgu konkurenci, noslēdzot ģenerālvienošanos, ja Finanšu ministrija izskatīs iespēju samazināt pievienotās vērtības nodokli sabiedriskās ēdināšanas pakalpojumiem. Te ir arī jāatceras, ka šī ir ļoti darbaspēka ietilpīga nozare. Piemēram, ko tu daudz vari automatizēt, ja tava restorāna apgrozījums lielā mērā ir atkarīgs no šefpavāra talanta? Tajā pašā laikā neviens pavārs nevar funkcionēt bez viesmīļiem, trauku mazgātājiem un citiem.

Ja mēs iedomājamies citas nozares, kur ir ļoti augsta automatizācijas pakāpe, tad tur šādu problēmu nav. Taču cilvēkresursu ietilpīgās nozarēs, atceroties, ka darbaspēka nodokļi mums ir ļoti augsti, parādās ēnu ekonomika, “aplokšņu algas” un līdzīgas problēmas.

Ir jau vēl viena problēma, uz ko iepriekš ir norādījuši Latvijas būvuzņēmumu partnerības pārstāvji – valsts struktūras ar iepirkumos definēto zemākās cenas principu ir radījušās visus priekšnoteikumus dempingam. Turklāt tas notiek ne tikai būvniecībā, bet visās nozarēs, kur valsts pārvalde ir būtisks pakalpojumu iepircējs. Arī apsardzes nozare jau gadiem runā par to, ka publiskajos iepirkumos diemžēl uzvar tie, kuri manipulē ar nodokļiem. Visbiežāk viņi nemaksā nodokļus par pakalpojumiem, kurus sniedz privātām struktūrām, un uz tā rēķina “nodzen” uz leju cenu publiskajos iepirkumos. Diemžēl valsts pārvalde ar saviem lēmumiem to ir tikai veicinājusi. Mūsu likumi tiek veidoti un ieviesti acīmredzami neprasmīgi, nerēķinoties ar praktisko uzņēmējdarbību un to, kā realitātē veidojas uzņēmumu ieņēmumi un izdevumi.

Kurā nozarē pašlaik ir visvairāk virsstundu?

Visvairāk to ir būvniecībā. Tieši tādēļ viņi arī visaktīvāk ir meklējuši risinājumus. Tas pats attiecas uz viesmīlības nozari. Kad cilvēki visbiežāk iet uz restorāniem? Brīvdienās, svētku dienās. Taču par darbu svētku dienās ir jāmaksā dubultā. To nosaka likums. Taču mēs nevēlamies par vakariņām maksāt dubultā tikai tādēļ, ka uz restorānu esam aizgājuši svētku dienā, vai ne?

Diskusijās pirms Darba likuma grozījumu apstiprināšanas Saeimā parādījās argumenti, ka tos varētu apstrīdēt Satversmes tiesā, jo priekšroka tiek dota noteiktām nozarēm. Kā to vērtējat?

Mēs esam konsultējušies arī ar juristiem. Mēs, un arī arodbiedrības, uzskatam, ka tur nav nekāda drauda satversmībai. Jā, tiesībsargs un daži eksperti saka, ka pret visiem ir vajadzīga vienāda attieksme. Taču pasaulē pieņemtā prakse saka –, ja notiek sarunas starp darba devējiem un darba ņēmējiem, tad šajās kolektīvajās sarunās pieņemtajiem lēmumiem nav jābūt vienlīdzīgiem attiecībā pret tiem, kuri šajās sarunās nav piedalījušies. Nevienā valstī – ne Vācijā, ne Dānijā – neviens šādā situācijā nesaskata riskus konstitūcijai. Ja ir grupas, kuras vienojas un panāk labākus nosacījumus, tad tās nevar pielīdzināt grupām, kuras nerunā un neiesaistās.

Tikpat labi mēs varam jautāt, kādēļ vienas profesijas pārstāvji pie dažādiem darba devējiem saņem dažādus atalgojumus? Tādēļ, ka viņi ir vienojušies par atšķirīgiem nosacījumiem. Un jūs nevarat vainot to, kurš ir vienojies par labākiem nosacījumiem, tajā, ka otrs to nav izdarījis. Tās ir sarunas, tā ir vienošanās. Atšķirība ir tikai tajā, ka koplīguma gadījumā tās ir kolektīvas sarunas.

Nu skatīsimies, kas notiks tālāk. Latvijā šajā jomā ir arī ļoti maza tiesu prakse. Mēs visu laiku runājam par individuālajām darba attiecībām un darba tiesībām starp vienu darba devēju un darba ņēmēju. Taču mums nav tiesu prakses par kolektīvajām darba attiecībām. Mums pat šis jēdziens nav iegājies. Dažos pētījumos tas ir skaidrots ar to, ka Latvijā ir vājas arodbiedrības. Tas var būt viens no iemesliem. Taču vēl viens iemesls ir tas, ka mums ir tik ļoti noregulētas darba attiecības Darba likumā, ka darba devējam ar arodbiedrībām pat nav daudz jautājumu, par kuriem vajadzētu vienoties. Nu, piemēram, Dānijā likums nosaka prasības darba aizsardzībā un drošībā, brīvdienas, kā arī to, ko paredz ES direktīvas. Savukārt ar kolektīvajiem līgumiem nozarēs tiek regulēta normālā alga, darba stundas, virsstundu apmaksa, darba devēju iemaksas pensiju fondos, nozarēs var būt arī atšķirīgi slimības lapu apmaksas nosacījumi, atlaišanas nosacījumi utt. Mums savukārt to visu regulē Darba likums. Līdz ar to arodbiedrībām ar darba devējiem pat nav daudz, par ko runāt. Arī pašas arodbiedrības ir atzinušas, ka mūsu darba likumdošana ir tāda, ka darbiniekiem pēc arodbiedrībām nekādas lielās vajadzības pat nav. Savukārt valsts loma pie mums ir ļoti liela un dažkārt pat neatbilst starptautiskajām darba konvencijām. Tā ir problēma, kura kā aktuāla ir parādījusies arī šobrīd.

Tātad jūsu atbilde pārmetumiem par atbilstību Satversmei ir, ka ikvienai nozarei ir tiesības slēgt koplīgumu un, ja kāds to nedara, tad tas nav iemesls, lai ierobežotu tās nozares, kuras koplīgumus slēdz?

Tieši tā. Katra nozare var vienoties par tajā maksājamo minimālo algu un tās var būt atšķirīgas, jo katrā nozarē atšķiras kvalifikācijas prasības darbiniekiem, darba sarežģītība, sezonalitāte utt.

Kādas ir jūsu prognozes pēc likuma grozījumu stāšanās spēkā – citas nozares arī sāks koplīgumu slēgšanas sarunas?

Es nekādā gadījumā negribu apgalvot, ka to tagad darīs visi. Turklāt ir nozares, kuras ir labi sakārtotas, un tur tas nav nemaz vajadzīgs. Lielāko iniciatīvu mēs redzam no tām nozarēm, kur ir liela ēnu ekonomika, jo tie, kas maksā nodokļus, tajās ir sliktākā stāvoklī nekā tie, kuri nemaksā. Noteikti skatīsies, kā ies būvniecības nozarei un kā notiks tās transformācija. Es pieļauju, ka nozares, kurās ir līdzīgas problēmas, uz to varētu iet.

Vai Darba likumā būtu nepieciešamas vēl kādas izmaiņas?

Mēs pašlaik LDDK veidojam darba grupu, lai runātu par to, kuros Darba likuma pantos būtu nepieciešama lielāka elastība. Pēc tam runāsim ar arodbiedrībām. Pagaidām es vēl nevaru pateikt, kādi būs priekšlikumi, jo mums no sākuma tie jāizdiskutē un jāpanāk vienošanās savā starpā.

Avots: LETA